10. Siṅgālavaggo

[241] 1. Sabbadāṭhajātakavaṇṇanā

Siṅgālo mānatthaddhoti idaṃ satthā veḷuvane viharanto devadattaṃ ārabbha kathesi. Devadatto ajātasattuṃ pasādetvā uppāditaṃ lābhasakkāraṃ ciraṭṭhitikaṃ kātuṃ nāsakkhi, nāḷāgiripayojane pāṭihāriyassa diṭṭhakālato paṭṭhāya tassa so lābhasakkāro antaradhāyi. Athekadivasaṃ bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, devadatto lābhasakkāraṃ uppādetvā ciraṭṭhitikaṃ kātuṃ nāsakkhī’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, devadatto idāneva attano uppannaṃ lābhasakkāraṃ antaradhāpeti, pubbepi antaradhāpesiyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto tassa purohito ahosi tiṇṇaṃ vedānaṃ aṭṭhārasannañca sippānaṃ pāraṃ gato. So pathavījayamantaṃ nāma jānāti. Pathavījayamantoti āvaṭṭanamanto vuccati. Athekadivasaṃ bodhisatto ‘‘taṃ mantaṃ sajjhāyissāmī’’ti ekasmiṃ aṅgaṇaṭṭhāne piṭṭhipāsāṇe nisīditvā sajjhāyamakāsi. Taṃ kira mantaṃ aññavihitaṃ dhitivirahitaṃ sāvetuṃ na sakkā, tasmā naṃ so tathārūpe ṭhāne sajjhāyati. Athassa sajjhāyanakāle eko siṅgālo ekasmiṃ bile nipanno taṃ mantaṃ sutvāva paguṇamakāsi. So kira anantarātīte attabhāve paguṇapathavījayamanto eko brāhmaṇo ahosi. Bodhisatto sajjhāyaṃ katvā uṭṭhāya ‘‘paguṇo vata me ayaṃ manto’’ti āha. Siṅgālo bilā nikkhamitvā ‘‘ambho brāhmaṇa, ayaṃ manto tayāpi mameva paguṇataro’’ti vatvā palāyi. Bodhisatto ‘‘ayaṃ siṅgālo mahantaṃ akusalaṃ karissatī’’ti ‘‘gaṇhatha gaṇhathā’’ti thokaṃ anubandhi. Siṅgālo palāyitvā araññaṃ pāvisi.

So gantvā ekaṃ siṅgāliṃ thokaṃ sarīre ḍaṃsi, ‘‘kiṃ, sāmī’’ti ca vutte ‘‘mayhaṃ jānāsi na jānāsī’’ti āha. Sā ‘‘āma, jānāmī’’ti sampaṭicchi. So pathavījayamantaṃ parivattetvā anekāni siṅgālasatāni āṇāpetvā sabbepi hatthiassasīhabyagghasūkaramigādayo catuppade attano santike akāsi. Katvā ca pana sabbadāṭho nāma rājā hutvā ekaṃ siṅgāliṃ aggamahesiṃ akāsi. Dvinnaṃ hatthīnaṃ piṭṭhe sīho tiṭṭhati, sīhapiṭṭhe sabbadāṭho siṅgālo rājā siṅgāliyā aggamahesiyā saddhiṃ nisīdati, mahanto yaso ahosi. So yasamahantena pamajjitvā mānaṃ uppādetvā ‘‘bārāṇasirajjaṃ gaṇhissāmī’’ti sabbacatuppadaparivuto bārāṇasiyā avidūraṭṭhānaṃ sampāpuṇi, parisā dvādasayojanā ahosi. So avidūre ṭhitoyeva ‘‘rajjaṃ vā detu, yuddhaṃ vā’’ti rañño sāsanaṃ pesesi. Bārāṇasivāsino bhītatasitā nagaradvārāni pidahitvā aṭṭhaṃsu.

Bodhisatto rājānaṃ upasaṅkamitvā ‘‘mā bhāyi, mahārāja, sabbadāṭhasiṅgālena saddhiṃ yuddhaṃ mama bhāro, ṭhapetvā maṃ añño tena saddhiṃ yujjhituṃ samattho nāma natthī’’ti rājānañca nāgare ca samassāsetvā ‘‘kinti katvā nu kho sabbadāṭho rajjaṃ gahessati, pucchissāmi tāva na’’nti dvāraṭṭālakaṃ abhiruhitvā ‘‘samma sabbadāṭha, kinti katvā imaṃ rajjaṃ gaṇhissasī’’ti pucchi. ‘‘Sīhanādaṃ nadāpetvā mahājanaṃ saddena santāsetvā gaṇhissāmī’’ti. Bodhisatto ‘‘attheta’’nti ñatvā aṭṭālakā oruyha ‘‘sakaladvādasayojanikabārāṇasinagaravāsino kaṇṇacchiddāni māsapiṭṭhena lañjantū’’ti bheriṃ carāpesi. Mahājano bheriyā āṇaṃ sutvā antamaso biḷāle upādāya sabbacatuppadānañceva attano ca kaṇṇacchiddāni yathā parassa saddaṃ sotuṃ na sakkā, evaṃ māsapiṭṭhena lañji.

Atha bodhisatto puna aṭṭālakaṃ abhiruhitvā ‘‘sabbadāṭhā’’ti āha. ‘‘Kiṃ, brāhmaṇā’’ti? ‘‘Imaṃ rajjaṃ kinti katvā gaṇhissasī’’ti? ‘‘Sīhanādaṃ nadāpetvā manusse tāsetvā jīvitakkhayaṃ pāpetvā gaṇhissāmī’’ti. ‘‘Sīhanādaṃ nadāpetuṃ na sakkhissasi. Jātisampannā hi surattahatthapādā kesarasīharājāno tādisassa jarasiṅgālassa āṇaṃ na karissantī’’ti. Siṅgālo mānatthaddho hutvā ‘‘aññe tāva sīhā tiṭṭhantu, yassāhaṃ piṭṭhe nisinno, taññeva nadāpessāmī’’ti āha. ‘‘Tena hi nadāpehi, yadi sakkosī’’ti. So yasmiṃ sīhe nisinno, tassa ‘‘nadāhī’’ti pādena saññaṃ adāsi. Sīho hatthikumbhe mukhaṃ uppīḷetvā tikkhattuṃ appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadi. Hatthī santāsappattā hutvā siṅgālaṃ pādamūle pātetvā pādenassa sīsaṃ akkamitvā cuṇṇavicuṇṇaṃ akaṃsu, sabbadāṭho tattheva jīvitakkhayaṃ patto. Tepi hatthī sīhanādaṃ sutvā maraṇabhayatajjitā aññamaññaṃ ovijjhitvā tattheva jīvitakkhayaṃ pāpuṇiṃsu, ṭhapetvā sīhe sesāpi migasūkarādayo sasabiḷārapariyosānā sabbe catuppādā tattheva jīvitakkhayaṃ pāpuṇiṃsu. Sīhā palāyitvā araññaṃ pavisiṃsu, dvādasayojaniko maṃsarāsi ahosi. Bodhisatto aṭṭālakā otaritvā nagaradvārāni vivarāpetvā ‘‘sabbe attano kaṇṇesu māsapiṭṭhaṃ apanetvā maṃsatthikā maṃsaṃ āharantū’’ti nagare bheriṃ carāpesi. Manussā allamaṃsaṃ khāditvā sesaṃ sukkhāpetvā vallūramakaṃsu. Tasmiṃ kira kāle vallūrakaraṇaṃ udapādīti vadanti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā imā abhisambuddhagāthā vatvā jātakaṃ samodhānesi –

‘‘Siṅgālo mānatthaddho ca, parivārena atthiko;

Pāpuṇi mahatiṃ bhūmiṃ, rājāsi sabbadāṭhinaṃ.

‘‘Evameva manussesu, yo hoti parivāravā;

So hi tattha mahā hoti, siṅgālo viya dāṭhina’’nti.

Tattha mānatthaddhoti parivāraṃ nissāya uppannena mānena thaddho. Parivārena atthikoti uttarimpi parivārena atthiko hutvā. Mahatiṃ bhūminti mahantaṃ sampattiṃ. Rājāsi sabbadāṭhinanti sabbesaṃ dāṭhīnaṃ rājā āsi. So hi tattha mahā hotīti so parivārasampanno puriso tesu parivāresu mahā nāma hoti. Siṅgālo viya dāṭhinanti yathā siṅgālo dāṭhīnaṃ mahā ahosi, evaṃ mahā hoti, atha so siṅgālo viya pamādaṃ āpajjitvā taṃ parivāraṃ nissāya vināsaṃ pāpuṇātīti.

‘‘Tadā siṅgālo devadatto ahosi, rājā sāriputto, purohito pana ahameva ahosi’’nti.

[242] 2. Sunakhajātakavaṇṇanā

Bālo vatāyaṃ sunakhoti idaṃ satthā jetavane viharanto ambaṇakoṭṭhake āsanasālāya bhattabhuñjanasunakhaṃ ārabbha kathesi. Taṃ kira jātakālato paṭṭhāya pānīyahārakā gahetvā tattha posesuṃ. So aparabhāge tattha bhattaṃ bhuñjanto thūlasarīro ahosi. Athekadivasaṃ eko gāmavāsī puriso taṃ ṭhānaṃ patto sunakhaṃ disvā pānīyahārakānaṃ uttarisāṭakañca kahāpaṇañca datvā gaddūlena bandhitvā taṃ ādāya pakkāmi. So gahetvā nīyamāno na vassi, dinnaṃ dinnaṃ khādanto pacchato pacchato agamāsi. Atha so puriso ‘‘ayaṃ idāni maṃ piyāyatī’’ti gaddūlaṃ mocesi, so vissaṭṭhamatto ekavegena āsanasālameva gato. Bhikkhū taṃ disvā tena gatakāraṇaṃ jānitvā sāyanhasamaye dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, āsanasālāya sunakho bandhanamokkhakusalo vissaṭṭhamattova puna āgato’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, so sunakho idāneva bandhanamokkhakusalo, pubbepi kusaloyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe ekasmiṃ mahābhogakule nibbattitvā vayappatto gharāvāsaṃ aggahesi. Tadā bārāṇasiyaṃ ekassa manussassa sunakho ahosi, so piṇḍibhattaṃ labhanto thūlasarīro jāto. Atheko gāmavāsī bārāṇasiṃ āgato taṃ sunakhaṃ disvā tassa manussassa uttarisāṭakañca kahāpaṇañca datvā sunakhaṃ gahetvā cammayottena bandhitvā yottakoṭiyaṃ gahetvā gacchanto aṭavimukhe ekaṃ sālaṃ pavisitvā sunakhaṃ bandhitvā phalake nipajjitvā niddaṃ okkami. Tasmiṃ kāle bodhisatto kenacideva karaṇīyena aṭaviṃ paṭipanno taṃ sunakhaṃ yottena bandhitvā ṭhapitaṃ disvā paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Bālo vatāyaṃ sunakho, yo varattaṃ na khādati;

Bandhanā ca pamuñceyya, asito ca gharaṃ vaje’’ti.

Tattha pamuñceyyāti pamoceyya, ayameva vā pāṭho. Asito ca gharaṃ vajeti asito suhito hutvā attano vasanaṭṭhānaṃ gaccheyya.

Taṃ sutvā sunakho dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Aṭṭhitaṃ me manasmiṃ me, atho me hadaye kataṃ;

Kālañca paṭikaṅkhāmi, yāva passupatū jano’’ti.

Tattha aṭṭhitaṃ me manasmiṃ meti yaṃ tumhe kathetha, taṃ mayā adhiṭṭhitameva, manasmiṃyeva me etaṃ. Atho me hadaye katanti atha ca pana me tumhākaṃ vacanaṃ hadaye katameva. Kālañca paṭikaṅkhāmīti kālaṃ paṭimānemi. Yāva passupatū janoti yāvāyaṃ mahājano pasupatu niddaṃ okkamatu, tāvāhaṃ kālaṃ paṭimānemi. Itarathā hi ‘‘ayaṃ sunakho palāyatī’’ti ravo uppajjeyya, tasmā rattibhāge sabbesaṃ suttakāle cammayottaṃ khāditvā palāyissāmīti. So evaṃ vatvā mahājane niddaṃ okkante yottaṃ khāditvā suhito hutvā palāyitvā attano sāmikānaṃ gharameva gato.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā sunakhova etarahi sunakho, paṇḍitapuriso pana ahameva ahosi’’nti.

[243] 3. Guttilajātakavaṇṇanā

Sattatantiṃ sumadhuranti idaṃ satthā veḷuvane viharanto devadattaṃ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle bhikkhū devadattaṃ āhaṃsu – ‘‘āvuso devadatta, sammāsambuddho tuyhaṃ ācariyo, tvaṃ sammāsambuddhaṃ nissāya tīṇi piṭakāni uggaṇhi, cattāri jhānāni uppādesi, ācariyassa nāma paṭisattunā bhavituṃ na yutta’’nti. Devadatto ‘‘kiṃ pana me, āvuso, samaṇo gotamo ācariyo, nanu mayā attano baleneva tīṇi piṭakāni uggahitāni, cattāri jhānāni uppāditānī’’ti ācariyaṃ paccakkhāsi. Bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ ‘‘āvuso, devadatto ācariyaṃ paccakkhāya sammāsambuddhassa paṭisattu hutvā mahāvināsaṃ patto’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, devadatto idāneva ācariyaṃ paccakkhāya mama paṭisattu hutvā vināsaṃ pāpuṇāti, pubbepi pattoyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto gandhabbakule nibbatti, ‘‘guttilakumāro’’tissa nāmaṃ akaṃsu. So vayappatto gandhabbasippe nipphattiṃ patvā guttilagandhabbo nāma sakalajambudīpe aggagandhabbo ahosi. So dārābharaṇaṃ akatvā andhe mātāpitaro posesi. Tadā bārāṇasivāsino vāṇijā vaṇijjāya ujjeninagaraṃ gantvā ussave ghuṭṭhe chandakaṃ saṃharitvā bahuṃ mālāgandhavilepanañca khajjabhojjādīni ca ādāya kīḷanaṭṭhāne sannipatitvā ‘‘vetanaṃ datvā ekaṃ gandhabbaṃ ānethā’’ti āhaṃsu. Tena ca samayena ujjeniyaṃ mūsilo nāma jeṭṭhagandhabbo hoti, te taṃ pakkosāpetvā attano gandhabbaṃ kāresuṃ.

Mūsilo vīṇaṃ vādanto vīṇaṃ uttamamucchanāya mucchitvā vādesi. Tesaṃ guttilagandhabbassa gandhabbe jātaparicayānaṃ tassa gandhabbaṃ kilañjakaṇḍūvanaṃ viya hutvā upaṭṭhāsi, ekopi pahaṭṭhākāraṃ na dassesi. Mūsilo tesu tuṭṭhākāraṃ adassentesu ‘‘atikharaṃ katvā vādemi maññe’’ti majjhimamucchanāya mucchitvā majjhimasarena vādesi, te tatthapi majjhattāva ahesuṃ. Atha so ‘‘ime na kiñci jānanti maññe’’ti sayampi ajānanako viya hutvā tantiyo sithile vādesi, te tatthapi na kiñci āhaṃsu. Atha ne mūsilo ‘‘ambho vāṇijā, kiṃ nu kho mayi vīṇaṃ vādente tumhe na tussathā’’ti. ‘‘Kiṃ pana tvaṃ vīṇaṃ vādesi, mayañhi ‘ayaṃ vīṇaṃ mucchetī’ti saññaṃ akarimhā’’ti. ‘‘Kiṃ pana tumhe mayā uttaritaraṃ ācariyaṃ jānātha, udāhu attano ajānanabhāvena na tussathā’’ti. Vāṇijā ‘‘bārāṇasiyaṃ guttilagandhabbassa vīṇāsaddaṃ sutapubbānaṃ tava vīṇāsaddo itthīnaṃ dārake tosāpanasaddo viya hotī’’ti āhaṃsu. ‘‘Tena hi, handa, tumhehi dinnaparibbayaṃ paṭiggaṇhatha, na mayhaṃ etenattho, apica kho pana bārāṇasiṃ gacchantā maṃ gaṇhitvā gaccheyyāthā’’ti. Te ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā gamanakāle taṃ ādāya bārāṇasiṃ gantvā tassa ‘‘etaṃ guttilassa vasanaṭṭhāna’’nti ācikkhitvā sakasakanivesanaṃ agamiṃsu.

Mūsilo bodhisattassa gehaṃ pavisitvā laggetvā ṭhapitaṃ bodhisattassa jātivīṇaṃ disvā gahetvā vādesi, atha bodhisattassa mātāpitaro andhabhāvena taṃ apassantā ‘‘mūsikā maññe vīṇaṃ khādantī’’ti saññāya ‘‘susū’’ti āhaṃsu. Tasmiṃ kāle mūsilo vīṇaṃ ṭhapetvā bodhisattassa mātāpitaro vanditvā ‘‘kuto āgatosī’’ti vutte ‘‘ācariyassa santike sippaṃ uggaṇhituṃ ujjenito āgatomhī’’ti āha. So ‘‘sādhū’’ti vutte ‘‘kahaṃ ācariyo’’ti pucchitvā ‘‘vippavuttho, tāta, ajja āgamissatī’’ti sutvā tattheva nisīditvā bodhisattaṃ āgataṃ disvā tena katapaṭisanthāro attano āgatakāraṇaṃ ārocesi. Bodhisatto aṅgavijjāpāṭhako, so tassa asappurisabhāvaṃ ñatvā ‘‘gaccha tāta, natthi tava sippa’’nti paṭikkhipi. So bodhisattassa mātāpitūnaṃ pāde gahetvā upakāraṃ karonto te ārādhetvā ‘‘sippaṃ me dāpethā’’ti yāci. Bodhisatto mātāpitūhi punappunaṃ vuccamāno te atikkamituṃ asakkonto sippaṃ adāsi. So bodhisatteneva saddhiṃ rājanivesanaṃ gacchati. Rājā taṃ disvā ‘‘ko esa, ācariyā’’ti pucchi. ‘‘Mayhaṃ antevāsiko, mahārājā’’ti. So anukkamena rañño vissāsiko ahosi. Bodhisatto ācariyamuṭṭhiṃ akatvā attano jānananiyāmena sabbaṃ sippaṃ sikkhāpetvā ‘‘niṭṭhitaṃ te, tāta, sippa’’nti āha.

So cintesi – ‘‘mayhaṃ sippaṃ paguṇaṃ, idañca bārāṇasinagaraṃ sakalajambudīpe agganagaraṃ, ācariyopi mahallako, idheva mayā vasituṃ vaṭṭatī’’ti. So ācariyaṃ āha – ‘‘ācariya ahaṃ rājānaṃ upaṭṭhahissāmī’’ti. Ācariyo ‘‘sādhu, tāta, rañño ārocessāmī’’ti gantvā ‘‘amhākaṃ antevāsiko devaṃ upaṭṭhātuṃ icchati, deyyadhammamassa jānāthā’’ti rañño ārocetvā raññā ‘‘tumhākaṃ deyyadhammato upaḍḍhaṃ labhissatī’’ti vutte taṃ pavattiṃ mūsilassa ārocesi. Mūsilo ‘‘ahaṃ tumhehi samakaññeva labhanto upaṭṭhahissāmi, na alabhanto’’ti āha. ‘‘Kiṃkāraṇā’’ti? ‘‘Nanu ahaṃ tumhākaṃ jānanasippaṃ sabbaṃ jānāmī’’ti? ‘‘Āma, jānāsī’’ti. ‘‘Evaṃ sante kasmā mayhaṃ upaḍḍhaṃ detī’’ti? Bodhisatto rañño ārocesi. Rājā ‘‘yadi evaṃ tumhehi samakaṃ sippaṃ dassetuṃ sakkonto samakaṃ labhissatī’’ti āha. Bodhisatto rañño vacanaṃ tassa ārocetvā tena ‘‘sādhu dassessāmī’’ti vutte rañño taṃ pavattiṃ ārocetvā ‘‘sādhu dassetu, kataradivasaṃ sākacchā hotū’’ti vutte ‘‘ito sattame divase hotu, mahārājā’’ti āha.

Rājā mūsilaṃ pakkosāpetvā ‘‘saccaṃ kira tvaṃ ācariyena saddhiṃ sākacchaṃ karissasī’’ti pucchitvā ‘‘saccaṃ, devā’’ti vutte ‘‘ācariyena saddhiṃ viggaho nāma na vaṭṭati, mā karī’’ti vāriyamānopi ‘‘alaṃ, mahārāja, hotuyeva me ācariyena saddhiṃ sattame divase sākacchā, katarassa jānibhāvaṃ jānissāmā’’ti āha. Rājā ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā ‘‘ito kira sattame divase ācariyaguttilo ca antevāsikamūsilo ca rājadvāre aññamaññaṃ sākacchaṃ katvā sippaṃ dassessanti, nāgarā sannipatitvā sippaṃ passantū’’ti bheriṃ carāpesi.

Bodhisatto cintesi – ‘‘ayaṃ mūsilo daharo taruṇo, ahaṃ mahallako parihīnathāmo, mahallakassa kiriyā nāma na sampajjati. Antevāsike nāma parājitepi viseso natthi, antevāsikassa pana jaye sati pattabbalajjato araññaṃ pavisitvā maraṇaṃ varatara’’nti. So araññaṃ pavisitvā maraṇabhayena nivattati, lajjābhayena gacchati. Evamassa gamanāgamanaṃ karontasseva cha divasā atikkantā, tiṇāni matāni, jaṅghamaggo nibbatti. Tasmiṃ khaṇe sakkassa bhavanaṃ uṇhākāraṃ dassesi. Sakko āvajjamāno taṃ kāraṇaṃ ñatvā ‘‘guttilagandhabbo antevāsikassa bhayena araññe mahādukkhaṃ anubhoti, etassa mayā avassayena bhavituṃ vaṭṭatī’’ti vegena gantvā bodhisattassa purato ṭhatvā ‘‘ācariya, kasmā araññaṃ paviṭṭhosī’’ti pucchitvā ‘‘kosi tva’’nti vutte ‘‘sakkohamasmī’’ti āha. Atha naṃ bodhisatto ‘‘ahaṃ kho, devarāja, antevāsikato parājayabhayena araññaṃ paviṭṭho’’ti vatvā paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Sattatantiṃ sumadhuraṃ, rāmaṇeyyaṃ avācayiṃ;

So maṃ raṅgamhi avheti, saraṇaṃ me hoti kosiyā’’ti.

Tassattho – ahaṃ, devarāja, mūsilaṃ nāma antevāsikaṃ sattatantiṃ sumadhuraṃ rāmaṇeyyaṃ vīṇaṃ attano jānananiyāmena sikkhāpesiṃ, so maṃ idāni raṅgamaṇḍale pakkosati, tassa me tvaṃ, kosiyagotta, saraṇaṃ hohīti.

Sakko tassa vacanaṃ sutvā ‘‘mā bhāyi, ahaṃ te tāṇañca leṇañcā’’ti vatvā dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Ahaṃ taṃ saraṇaṃ samma, ahamācariyapūjako;

Na taṃ jayissati sisso, sissamācariya jessasī’’ti.

Tattha ahaṃ taṃ saraṇanti ahaṃ saraṇaṃ avassayo patiṭṭhā hutvā taṃ tāyissāmi. Sammāti piyavacanametaṃ. Sissamācariya, jessasīti, ācariya, tvaṃ vīṇaṃ vādayamāno sissaṃ jinissasi. Apica tvaṃ vīṇaṃ vādento ekaṃ tantiṃ chinditvā cha vādeyyāsi, vīṇāya te pakatisaddo bhavissati. Mūsilopi tantiṃ chindissati, athassa vīṇāya saddo na bhavissati. Tasmiṃ khaṇe so parājayaṃ pāpuṇissati. Athassa parājayabhāvaṃ ñatvā dutiyampi tatiyampi catutthampi pañcamampi sattamampi tantiṃ chinditvā suddhadaṇḍakameva vādeyyāsi, chinnatantikoṭīhi saro nikkhamitvā sakalaṃ dvādasayojanikaṃ bārāṇasinagaraṃ chādetvā ṭhassatīti.

Evaṃ vatvā sakko bodhisattassa tisso pāsakaghaṭikā datvā evamāha – ‘‘vīṇāsaddeneva pana sakalanagare chādite ito ekaṃ pāsakaghaṭikaṃ ākāse khipeyyāsi, atha te purato otaritvā tīṇi accharāsatāni naccissanti. Tāsaṃ naccanakāle ca dutiyaṃ khipeyyāsi, athāparānipi tīṇi satāni otaritvā tava vīṇādhure naccissanti. Tato tatiyaṃ khipeyyāsi, athāparāni tīṇi satāni otaritvā raṅgamaṇḍale naccissanti. Ahampi te santikaṃ āgamissāmi, gaccha mā bhāyī’’ti bodhisattaṃ assāsesi. Bodhisatto pubbaṇhasamaye gehaṃ agamāsi. Nāgarā rājadvārasamīpe maṇḍapaṃ katvā rañño āsanaṃ paññapesuṃ. Rājā pāsādā otaritvā alaṅkatamaṇḍape pallaṅkamajjhe nisīdi, dvādasasahassā alaṅkatitthiyo amaccabrāhmaṇagahapatikādayo ca rājānaṃ parivārayiṃsu, sabbe nāgarā sannipatiṃsu, rājaṅgaṇe cakkāticakke mañcātimañce bandhiṃsu.

Bodhisattopi nhātānulitto nānaggarasabhojanaṃ bhuñjitvā vīṇaṃ gāhāpetvā attano paññattāsane nisīdi. Sakko adissamānakāyena āgantvā ākāse aṭṭhāsi, bodhisattoyeva naṃ passati. Mūsilopi āgantvā attano āsane nisīdi. Mahājano parivāresi, āditova dvepi samasamaṃ vādayiṃsu. Mahājano dvinnampi vāditena tuṭṭho ukkuṭṭhisahassāni pavattesi. Sakko ākāse ṭhatvā bodhisattaññeva sāvento ‘‘ekaṃ tantiṃ chindā’’ti āha. Bodhisatto tantiṃ chindi, sā chinnāpi chinnakoṭiyā saraṃ muñcateva, devagandhabbaṃ viya vattati. Mūsilopi tantiṃ chindi, tato saddo na nikkhami. Ācariyo dutiyampi chindi …pe… sattamampi chindi. Suddhadaṇḍakaṃ vādentassa saddo nagaraṃ chādetvā aṭṭhāsi. Celukkhepasahassāni ceva ukkuṭṭhisahassāni ca pavattayiṃsu. Bodhisatto ekaṃ pāsakaṃ ākāse khipi, tīṇi accharāsatāni otaritvā nacciṃsu. Evaṃ dutiye ca tatiye ca khitte tīṇi tīṇi accharāsatāni otaritvā vuttanayeneva nacciṃsu.

Tasmiṃ khaṇe rājā mahājanassa iṅgitasaññaṃ adāsi, mahājano uṭṭhāya ‘‘tvaṃ ācariyena saddhiṃ virujjhitvā ‘samakāraṃ karomī’ti vāyamasi, attano pamāṇaṃ na jānāsī’’ti mūsilaṃ tajjetvā gahitagahiteheva pāsāṇadaṇḍādīhi saṃcuṇṇetvā jīvitakkhayaṃ pāpetvā pāde gahetvā saṅkāraṭṭhāne chaḍḍesi. Rājā tuṭṭhacitto ghanavassaṃ vassāpento viya bodhisattassa bahuṃ dhanaṃ adāsi, tathā nāgarā. Sakko bodhisattena saddhiṃ paṭisanthāraṃ katvā ‘‘ahaṃ te, paṇḍita, sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ gāhāpetvā pacchā mātaliṃ pesessāmi, tvaṃ sahassayuttaṃ vejayantarathavaraṃ abhiruyha devalokaṃ āgaccheyyāsī’’ti vatvā pakkāmi.

Atha naṃ gantvā paṇḍukambalasilāyaṃ nisinnaṃ ‘‘kahaṃ gatāttha, mahārājā’’ti devadhītaro pucchiṃsu. Sakko tāsaṃ taṃ kāraṇaṃ vitthārena kathetvā bodhisattassa sīlañca guṇañca vaṇṇesi. Devadhītaro ‘‘mahārāja, mayampi ācariyaṃ daṭṭhukāmā, idha naṃ ānehī’’ti āhaṃsu. Sakko mātaliṃ āmantetvā ‘‘tāta, devaccharā guttilagandhabbaṃ daṭṭhukāmā, gaccha naṃ vejayantarathe nisīdāpetvā ānehī’’ti. So ‘‘sādhū’’ti gantvā bodhisattaṃ ānesi. Sakko bodhisattena saddhiṃ sammoditvā ‘‘devakaññā kira te, ācariya, gandhabbaṃ sotukāmā’’ti āha. ‘‘Mayaṃ mahārāja, gandhabbā nāma sippaṃ nissāya jīvāma, mūlaṃ labhantā vādeyyāmā’’ti. ‘‘Vādehi, ahaṃ te mūlaṃ dassāmī’’ti. ‘‘Na mayhaṃ aññena mūlenattho, imā pana devadhītaro attano attano kalyāṇakammaṃ kathentu, evāhaṃ vādessāmī’’ti. Atha naṃ devadhītaro āhaṃsu – ‘‘amhehi kataṃ kalyāṇakammaṃ pacchā tumhākaṃ kathessāma, gandhabbaṃ karohi ācariyā’’ti. Bodhisatto sattāhaṃ devatānaṃ gandhabbaṃ akāsi, taṃ dibbagandhabbaṃ abhibhavitvā pavatti. Sattame divase ādito paṭṭhāya devadhītānaṃ kalyāṇakammaṃ pucchi. Ekaṃ kassapasammāsambuddhakāle ekassa bhikkhuno uttamavatthaṃ datvā sakkassa paricārikā hutvā nibbattaṃ accharāsahassaparivāraṃ uttamavatthadevakaññaṃ ‘‘tvaṃ purimabhave kiṃ kammaṃ katvā nibbattā’’ti pucchi. Tassa pucchanākāro ca vissajjanā ca vimānavatthumhi āgatameva. Vuttañhi tattha –

‘‘Abhikkantena vaṇṇena, yā tvaṃ tiṭṭhasi devate;

Obhāsentī disā sabbā, osadhī viya tārakā.

‘‘Kena tetādiso vaṇṇo, kena te idha mijjhati;

Uppajjanti ca te bhogā, ye keci manaso piyā.

‘‘Pucchāmi taṃ devi mahānubhāve, manussabhūtā kimakāsi puññaṃ;

Kenāsi evaṃ jalitānubhāvā, vaṇṇo ca te sabbadisā pabhāsatī’’ti.

‘‘Vatthuttamadāyikā nārī, pavarā hoti naresu nārīsu;

Evaṃ piyarūpadāyikā manāpaṃ, dibbaṃ sā labhate upecca ṭhānaṃ.

‘‘Tassā me passa vimānaṃ, accharā kāmavaṇṇinīhamasmi;

Accharāsahassassāhaṃ, pavarā passa puññānaṃ vipākaṃ.

‘‘Tena metādiso vaṇṇo, tena me idha mijjhati;

Uppajjanti ca me bhogā, ye keci manaso piyā.

‘‘Tenamhi evaṃ jalitānubhāvā;

Vaṇṇo ca me sabbadisā pabhāsatī’’ti. (vi. va. 329-331, 333-336);

Aparā piṇḍāya caramānassa bhikkhuno pūjanatthāya pupphāni adāsi, aparā ‘‘cetiye gandhapañcaṅgulikaṃ dethā’’ti gandhe adāsi, aparā madhurāni phalāphalāni adāsi, aparā ucchurasaṃ adāsi, aparā kassapadasabalassa cetiye gandhapañcaṅgulikaṃ adāsi, aparā maggapaṭipannānaṃ bhikkhūnaṃ bhikkhunīnañca kulagehe vāsaṃ upagatānaṃ santike dhammaṃ assosi, aparā nāvāya upakaṭṭhāya velāya bhuttassa bhikkhuno udake ṭhatvā udakaṃ adāsi, aparā agāramajjhe vasamānā akkodhanā hutvā sassusasuravattaṃ akāsi, aparā attano laddhakoṭṭhāsatopi saṃvibhāgaṃ katvāva paribhuñji, sīlavatī ca ahosi, aparā paragehe dāsī hutvā nikkodhanā nimmānā attano laddhakoṭṭhāsato saṃvibhāgaṃ katvā devarañño paricārikā hutvā nibbattā (vi. va. aṭṭha. 328-336). Evaṃ sabbāpi guttilavimānavatthusmiṃ āgatā chattiṃsa devadhītā yaṃ yaṃ kammaṃ katvā tattha nibbattā, sabbaṃ bodhisatto pucchi. Tāpissa attano katakammaṃ gāthāhiyeva kathesuṃ. Taṃ sutvā bodhisatto ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, svāhaṃ idhāgantvā appamattakenapi kammena paṭiladdhadibbasampattiyo assosiṃ. Ito dāni paṭṭhāya manussalokaṃ gantvā dānādīni kusalakammāneva karissāmī’’ti vatvā imaṃ udānaṃ udānesi –

‘‘Svāgataṃ vata me ajja, suppabhātaṃ suhuṭṭhitaṃ;

Yaṃ addasāmi devatāyo, accharākāmavaṇṇiyo.

‘‘Imāsāhaṃ dhammaṃ sutvā, kāhāmi kusalaṃ bahuṃ;

Dānena samacariyāya, saṃyamena damena ca;

Svāhaṃ tattha gamissāmi, yattha gantvā na socare’’ti. (vi. va. 617-618);

Atha naṃ sattāhaccayena devarājā mātalisaṅgāhakaṃ āṇāpetvā rathe nisīdāpetvā bārāṇasimeva pesesi. So bārāṇasiṃ gantvā devaloke attanā diṭṭhakāraṇaṃ manussānaṃ ācikkhi. Tato paṭṭhāya manussā saussāhā puññāni kātuṃ maññiṃsu.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā mūsilo devadatto ahosi, sakko anuruddho, rājā ānando, guttilagandhabbo pana ahameva ahosi’’nti.

[244] 4. Vigaticchajātakavaṇṇanā

Yaṃ passati na taṃ icchatīti idaṃ satthā jetavane viharanto ekaṃ palāyikaṃ paribbājakaṃ ārabbha kathesi. So kira sakalajambudīpe paṭivādaṃ alabhitvā sāvatthiṃ āgantvā ‘‘ko mayā saddhiṃ vādaṃ kātuṃ samattho’’ti pucchitvā ‘‘sammāsambuddho’’ti sutvā mahājanaparivuto jetavanaṃ gantvā bhagavantaṃ catuparisamajjhe dhammaṃ desentaṃ pañhaṃ pucchi. Athassa satthā taṃ vissajjetvā ‘‘ekaṃ nāma ki’’nti pañhaṃ pucchi, so taṃ kathetuṃ asakkonto uṭṭhāya palāyi. Nisinnaparisā ‘‘ekapadeneva vo, bhante, paribbājako niggahito’’ti āhaṃsu. Satthā ‘‘nāhaṃ, upāsakā, idānevetaṃ ekapadeneva niggaṇhāmi, pubbepi niggaṇhiṃyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kāme pahāya isipabbajjaṃ pabbajitvā dīgharattaṃ himavante vasi. So pabbatā oruyha ekaṃ nigamagāmaṃ nissāya gaṅgānivattane paṇṇasālāyaṃ vāsaṃ kappesi. Atheko paribbājako sakalajambudīpe paṭivādaṃ alabhitvā taṃ nigamaṃ patvā ‘‘atthi nu kho koci mayā saddhiṃ vādaṃ kātuṃ samattho’’ti pucchitvā ‘‘atthī’’ti bodhisattassa ānubhāvaṃ sutvā mahājanaparivuto tassa vasanaṭṭhānaṃ gantvā paṭisanthāraṃ katvā nisīdi. Atha naṃ bodhisatto ‘‘vaṇṇagandhaparibhāvitaṃ gaṅgāpānīyaṃ pivissatī’’ti pucchi. Paribbājako vādena ottharanto ‘‘kā gaṅgā, vālukā gaṅgā, udakaṃ gaṅgā, orimatīraṃ gaṅgā, pārimatīraṃ gaṅgā’’ti āha. Bodhisatto ‘‘tvaṃ pana, paribbājaka, ṭhapetvā udakaṃ vālukaṃ orimatīraṃ pārimatīrañca kahaṃ gaṅgaṃ labhissasī’’ti āha. Paribbājako appaṭibhāno hutvā uṭṭhāya palāyi. Tasmiṃ palāte bodhisatto nisinnaparisāya dhammaṃ desento imā gāthā avoca –

‘‘Yaṃ passati na taṃ icchati, yañca na passati taṃ kiricchati;

Maññāmi ciraṃ carissati, na hi taṃ lacchati yaṃ sa icchati.

‘‘Yaṃ labhati na tena tussati, yañca pattheti laddhaṃ hīḷeti;

Icchā hi anantagocarā, vigaticchāna namo karomase’’ti.

Tattha yaṃ passatīti yaṃ udakādiṃ passati, taṃ gaṅgāti na icchati. Yañca na passatīti yañca udakādivinimuttaṃ gaṅgaṃ na passati, taṃ kiricchati. Maññāmi ciraṃ carissatīti ahaṃ evaṃ maññāmi – ayaṃ paribbājako evarūpaṃ gaṅgaṃ pariyesanto ciraṃ carissati. Yathā vā udakādivinimuttaṃ gaṅgaṃ, evaṃ rūpādivinimuttaṃ attānampi pariyesanto saṃsāre ciraṃ carissati. Na hi taṃ lacchatīti ciraṃ carantopi yaṃ taṃ evarūpaṃ gaṅgaṃ vā attānaṃ vā icchati, taṃ na lacchati. Yaṃ labhatīti yaṃ udakaṃ vā rūpādiṃ vā labhati, tena na tussati. Yañca pattheti laddhaṃ hīḷetīti evaṃ laddhena atussanto yaṃ yaṃ sampattiṃ pattheti, taṃ taṃ labhitvā ‘‘kiṃ etāyā’’ti hīḷeti avamaññati. Icchā hi anantagocarāti laddhaṃ hīḷetvā aññamaññaṃ ārammaṇaṃ icchanato ayaṃ icchā nāma taṇhā anantagocarā. Vigaticchāna namo karomaseti tasmā ye vigaticchā buddhādayo, tesaṃ mayaṃ namakkāraṃ karomāti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā paribbājako etarahi paribbājako ahosi, tāpaso pana ahameva ahosi’’nti.

[245] 5. Mūlapariyāyajātakavaṇṇanā

Kālo ghasati bhūtānīti idaṃ satthā ukkaṭṭhaṃ nissāya subhagavane viharanto mūlapariyāyasuttantaṃ ārabbha kathesi. Tadā kira pañcasatā brāhmaṇā tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū sāsane pabbajitvā tīṇi piṭakāni uggaṇhitvā mānamadamattā hutvā ‘‘sammāsambuddhopi tīṇeva piṭakāni jānāti, mayampi tāni jānāma, evaṃ sante kiṃ tassa amhehi nānākaraṇa’’nti buddhupaṭṭhānaṃ na gacchanti, paṭipakkhā hutvā caranti.

Athekadivasaṃ satthā tesu āgantvā attano santike nisinnesu aṭṭhahi bhūmīhi paṭimaṇḍetvā mūlapariyāyasuttantaṃ kathesi, te na kiñci sallakkhesuṃ. Atha nesaṃ etadahosi – ‘‘mayaṃ amhehi sadisā paṇḍitā natthī’ti mānaṃ karoma, idāni pana na kiñci jānāma, buddhehi sadiso paṇḍito nāma natthi, aho buddhaguṇā nāmā’’ti. Te tato paṭṭhāya nihatamānā hutvā uddhaṭadāṭhā viya sappā nibbisevanā jātā. Satthā ukkaṭṭhāyaṃ yathābhirantaṃ viharitvā vesāliṃ gantvā gotamakacetiye gotamakasuttantaṃ nāma kathesi, dasasahassilokadhātu kampi, taṃ sutvā te bhikkhū arahattaṃ pāpuṇiṃsu. Mūlapariyāyasuttantapariyosāne pana satthari ukkaṭṭhāyaṃ viharanteyeva bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, aho buddhānaṃ ānubhāvo, te nāma brāhmaṇapabbajitā tathā mānamadamattā bhagavatā mūlapariyāyadesanāya nihatamānā katā’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṃ ime evaṃ mānapaggahitasire vicarante nihatamāne akāsiṃyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū disāpāmokkho ācariyo hutvā pañca māṇavakasatāni mante vācesi. Te pañcasatāpi niṭṭhitasippā sippe anuyogaṃ datvā ‘‘yattakaṃ mayaṃ jānāma, ācariyopi tattakameva, viseso natthī’’ti mānatthaddhā hutvā ācariyassa santikaṃ na gacchanti, vattapaṭivattaṃ na karonti. Te ekadivasaṃ ācariye badarirukkhamūle nisinne taṃ vambhetukāmā badarirukkhaṃ nakhena ākoṭetvā ‘‘nissārovāyaṃ rukkho’’ti āhaṃsu. Bodhisatto attano vambhanabhāvaṃ ñatvā antevāsike ‘‘ekaṃ vo pañhaṃ pucchissāmī’’ti āha. Te haṭṭhatuṭṭhā ‘‘vadetha, kathessāmā’’ti. Ācariyo pañhaṃ pucchanto paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Kālo ghasati bhūtāni, sabbāneva sahattanā;

Yo ca kālaghaso bhūto, sa bhūtapacaniṃ pacī’’ti.

Tattha kāloti purebhattakālopi pacchābhattakālopīti evamādi. Bhūtānīti sattādhivacanametaṃ, na kālo bhūtānaṃ cammamaṃsādīni luñcitvā khādati, apica kho nesaṃ āyuvaṇṇabalāni khepento yobbaññaṃ maddanto ārogyaṃ vināsento ghasati khādatīti vuccati. Evaṃ ghasanto ca na kiñci vajjeti, sabbāneva ghasati. Na kevalañca bhūtāneva, apica kho sahattanā attānampi ghasati, purebhattakālo pacchābhattakālaṃ na pāpuṇāti. Esa nayo pacchābhattakālādīsu. Yo ca kālaghaso bhūtoti khīṇāsavassetaṃ adhivacanaṃ. So hi ariyamaggena āyatiṃ paṭisandhikālaṃ khepetvā khāditvā ṭhitattā ‘‘kālaghaso bhūto’’ti vuccati. Sa bhūtapacaniṃ pacīti so yāyaṃ taṇhā apāyesu bhūte pacati, taṃ ñāṇagginā paci dahi bhasmamakāsi, tena ‘‘bhūtapacaniṃ pacī’’ti vuccati. ‘‘Pajani’’ntipi pāṭho, janikaṃ nibbattakinti attho.

Imaṃ pañhaṃ sutvā māṇavesu ekopi jānituṃ samattho nāma nāhosi. Atha ne bodhisatto ‘‘mā kho tumhe ‘ayaṃ pañho tīsu vedesu atthī’ti saññaṃ akattha, tumhe ‘yamahaṃ jānāmi, taṃ sabbaṃ jānāmā’ti maññamānā maṃ badarirukkhasadisaṃ karotha, mama tumhehi aññātassa bahuno jānanabhāvaṃ na jānātha, gacchatha sattame divase kālaṃ dammi, ettakena kālena imaṃ pañhaṃ cintethā’’ti. Te bodhisattaṃ vanditvā attano attano vasanaṭṭhānaṃ gantvā sattāhaṃ cintetvāpi pañhassa neva antaṃ, na koṭiṃ passiṃsu. Te sattamadivase ācariyassa santikaṃ gantvā vanditvā nisīditvā ‘‘kiṃ, bhadramukhā, jānittha pañha’’nti vutte ‘‘na jānāmā’’ti vadiṃsu. Atha bodhisatto te garahamāno dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Bahūni narasīsāni, lomasāni brahāni ca;

Gīvāsu paṭimukkāni, kocidevettha kaṇṇavā’’ti.

Tassattho – bahūni narānaṃ sīsāni dissanti, sabbāni ca tāni lomasāni, sabbāni mahantāni gīvāsuyeva ṭhapitāni, na tālaphalaṃ viya hatthena gahitāni, natthi tesaṃ imehi dhammehi nānākaraṇaṃ. Ettha pana kocideva kaṇṇavāti attānaṃ sandhāyāha. Kaṇṇavāti paññavā, kaṇṇachiddaṃ pana na kassaci natthi. Iti te māṇavake ‘‘kaṇṇachiddamattameva tumhākaṃ bālānaṃ atthi, na paññā’’ti garahitvā pañhaṃ vissajjesi. Te sutvā – ‘‘aho ācariyā nāma mahantā’’ti khamāpetvā nihatamānā bodhisattaṃ upaṭṭhahiṃsu.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā pañcasatā māṇavakā ime bhikkhū ahesuṃ, ācariyo pana ahameva ahosi’’nti.

[246] 6. Bālovādajātakavaṇṇanā

Hantvā chetvā vadhitvā cāti idaṃ satthā vesāliṃ upanissāya kūṭāgārasālāyaṃ viharanto sīhasenāpatiṃ ārabbha kathesi. So hi bhagavantaṃ saraṇaṃ gantvā nimantetvā punadivase samaṃsakabhattaṃ adāsi. Nigaṇṭhā taṃ sutvā kupitā anattamanā tathāgataṃ viheṭhetukāmā ‘‘samaṇo gotamo jānaṃ uddissakataṃ maṃsaṃ bhuñjatī’’ti akkosiṃsu. Bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, nigaṇṭho nāṭaputto ‘samaṇo gotamo jānaṃ uddissakataṃ maṃsaṃ bhuñjatī’ti saddhiṃ parisāya akkosanto āhiṇḍatī’’ti. Taṃ sutvā satthā ‘‘na, bhikkhave, nigaṇṭho nāṭaputto idāneva maṃ uddissakatamaṃsakhādanena garahati, pubbepi garahiyevā’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto isipabbajjaṃ pabbajitvā loṇambilasevanatthāya himavantato bārāṇasiṃ gantvā punadivase nagaraṃ bhikkhāya pāvisi. Atheko kuṭumbiko ‘‘tāpasaṃ viheṭhessāmī’’ti gharaṃ pavesetvā paññattāsane nisīdāpetvā macchamaṃsena parivisitvā bhattakiccāvasāne ekamantaṃ nisīditvā ‘‘imaṃ maṃsaṃ tumheyeva uddissa pāṇe māretvā kataṃ, idaṃ akusalaṃ mā amhākameva, tumhākampi hotū’’ti vatvā paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Hantvā chetvā vadhitvā ca, deti dānaṃ asaññato;

Edisaṃ bhattaṃ bhuñjamāno, sa pāpena upalippatī’’ti.

Tattha hantvāti paharitvā. Chetvāti kilametvā. Vadhitvāti māretvā. Deti dānaṃ asaññatoti asaññato dussīlo evaṃ katvā dānaṃ deti. Edisaṃ bhattaṃ bhuñjamāno, sa pāpena upalippatīti edisaṃ uddissakatabhattaṃ bhuñjamāno so samaṇopi pāpena upalippati saṃyujjatiyevāti.

Taṃ sutvā bodhisatto dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Puttadārampi ce hantvā, deti dānaṃ asaññato;

Bhuñjamānopi sappañño, na pāpena upalippatī’’ti.

Tattha bhuñjamānopi sappaññoti tiṭṭhatu aññaṃ maṃsaṃ, puttadāraṃ vadhitvāpi dussīlena dinnaṃ sappañño khantimettādiguṇasampanno taṃ bhuñjamānopi pāpena na upalippatīti. Evamassa bodhisatto dhammaṃ kathetvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā kuṭumbiko nigaṇṭho nāṭaputto ahosi, tāpaso pana ahameva ahosi’’nti.

[247] 7. Pādañjalijātakavaṇṇanā

Addhā pādañjalī sabbeti idaṃ satthā jetavane viharanto lāḷudāyītheraṃ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi divase dve aggasāvakā pañhaṃ vinicchinanti, bhikkhū pañhaṃ suṇantā there pasaṃsanti. Lāḷudāyīthero pana parisantare nisinno ‘‘ete amhehi samaṃ kiṃ jānantī’’ti oṭṭhaṃ bhañji. Taṃ disvā therā uṭṭhāya pakkamiṃsu, parisā bhijji. Dhammasabhāyaṃ bhikkhū kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso lāḷudāyī, dve aggasāvake garahitvā oṭṭhaṃ bhañjī’’ti. Taṃ sutvā satthā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, pubbepi lāḷudāyī ṭhapetvā oṭṭhabhañjanaṃ tato uttari aññaṃ na jānātī’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto tassa atthadhammānusāsako amacco ahosi. Rañño pādañjalī nāma putto lālo dandhaparisakkano ahosi. Aparabhāge rājā kālamakāsi. Amaccā rañño matakiccāni katvā ‘‘taṃ rajje abhisiñcissāmā’’ti mantayamānā rājaputtaṃ pādañjaliṃ āhaṃsu. Bodhisatto pana ‘‘ayaṃ kumāro lālo dandhaparisakkano, pariggahetvā naṃ abhisiñcissāmā’’ti āha. Amaccā vinicchayaṃ sajjetvā kumāraṃ samīpe nisīdāpetvā aḍḍaṃ vinicchinantā na sammā vinicchiniṃsu. Te assāmikaṃ sāmikaṃ katvā kumāraṃ pucchiṃsu – ‘‘kīdisaṃ, kumāra, suṭṭhu aḍḍaṃ vinicchinimhā’’ti. So oṭṭhaṃ bhañji. Bodhisatto ‘‘paṇḍito vata maññe kumāro, asammāvinicchitabhāvo tena ñāto bhavissatī’’ti maññamāno paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Addhā pādañjalī sabbe, paññāya atirocati;

Tathā hi oṭṭhaṃ bhañjati, uttariṃ nūna passatī’’ti.

Tassattho – ekaṃsena pādañjalikumāro sabbe amhe paññāya atirocati. Tathā hi oṭṭhaṃ bhañjati, nūna uttariṃ aññaṃ kāraṇaṃ passatīti.

Te aparasmimpi divase vinicchayaṃ sajjetvā aññaṃ aḍḍaṃ suṭṭhu vinicchinitvā ‘‘kīdisaṃ, deva, suṭṭhu vinicchinita’’nti pucchiṃsu. So punapi oṭṭhameva bhañji. Athassa andhabālabhāvaṃ ñatvā bodhisatto dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Nāyaṃ dhammaṃ adhammaṃ vā, atthānatthañca bujjhati;

Aññatra oṭṭhanibbhogā, nāyaṃ jānāti kiñcana’’nti.

Amaccā pādañjalikumārassa lālabhāvaṃ ñatvā bodhisattaṃ rajje abhisiñciṃsu.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā pādañjalī lāḷudāyī ahosi, paṇḍitāmacco pana ahameva ahosi’’nti.

[248] 8. Kiṃsukopamajātakavaṇṇanā

Sabbehi kiṃsuko diṭṭhoti idaṃ satthā jetavane viharanto kiṃsukopamasuttantaṃ ārabbha kathesi. Cattāro hi bhikkhū tathāgataṃ upasaṅkamitvā kammaṭṭhānaṃ yāciṃsu, satthā tesaṃ kammaṭṭhānaṃ kathesi. Te kammaṭṭhānaṃ gahetvā attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni agamiṃsu. Tesu eko cha phassāyatanāni pariggaṇhitvā arahattaṃ pāpuṇi, eko pañcakkhandhe, eko cattāro mahābhūte, eko aṭṭhārasa dhātuyo. Te attano attano adhigatavisesaṃ satthu ārocesuṃ. Athekassa bhikkhuno parivitakko udapādi – ‘‘imesaṃ kammaṭṭhānāni nānā, nibbānaṃ ekaṃ, kathaṃ sabbehi arahattaṃ patta’’nti. So satthāraṃ pucchi. Satthā ‘‘kiṃ te, bhikkhu, kiṃsukadiṭṭhabhātikehi nānatta’’nti vatvā ‘‘idaṃ no, bhante, kāraṇaṃ kathethā’’ti bhikkhūhi yācito atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente tassa cattāro puttā ahesuṃ. Te ekadivasaṃ sārathiṃ pakkosetvā ‘‘mayaṃ, samma, kiṃsukaṃ daṭṭhukāmā, kiṃsukarukkhaṃ no dassehī’’ti āhaṃsu. Sārathi ‘‘sādhu, dassessāmī’’ti vatvā catunnampi ekato adassetvā jeṭṭharājaputtaṃ tāva rathe nisīdāpetvā araññaṃ netvā ‘‘ayaṃ kiṃsuko’’ti khāṇukakāle kiṃsukaṃ dassesi. Aparassa bahalapalāsakāle, aparassa pupphitakāle, aparassa phalitakāle. Aparabhāge cattāropi bhātaro ekato nisinnā ‘‘kiṃsuko nāma kīdiso’’ti kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ. Tato eko ‘‘seyyāthāpi jhāmathūṇo’’ti āha. Dutiyo ‘‘seyyathāpi nigrodharukkho’’ti, tatiyo ‘‘seyyathāpi maṃsapesī’’ti, catuttho ‘‘seyyathāpi sirīso’’ti. Te aññamaññassa kathāya aparituṭṭhā pitu santikaṃ gantvā ‘‘deva, kiṃsuko nāma kīdiso’’ti pucchitvā ‘‘tumhehi kiṃ kathita’’nti vutte attanā kathitanīhāraṃ rañño kathesuṃ. Rājā ‘‘catūhipi tumhehi kiṃsuko diṭṭho, kevalaṃ vo kiṃsukassa dassento sārathi ‘imasmiṃ kāle kiṃsuko kīdiso, imasmiṃ kīdiso’ti vibhajitvā na pucchito, tena vo kaṅkhā uppannā’’ti vatvā paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Sabbehi kiṃsuko diṭṭho, kiṃ nvettha vicikicchatha;

Na hi sabbesu ṭhānesu, sārathī paripucchito’’ti.

Tattha na hi sabbesu ṭhānesu, sārathī paripucchitoti sabbehi vo kiṃsuko diṭṭho, kiṃ nu tumhe ettha vicikicchatha, sabbesu ṭhānesu kiṃsukoveso, tumhehi pana na hi sabbesu ṭhānesu sārathi paripucchito, tena vo kaṅkhā uppannāti.

Satthā imaṃ kāraṇaṃ dassetvā ‘‘yathā, bhikkhu, te cattāro bhātikā vibhāgaṃ katvā apucchitattā kiṃsuke kaṅkhaṃ uppādesuṃ, evaṃ tvampi imasmiṃ dhamme kaṅkhaṃ uppādesī’’ti vatvā abhisambuddho hutvā dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Evaṃ sabbehi ñāṇehi, yesaṃ dhammā ajānitā;

Te ve dhammesu kaṅkhanti, kiṃsukasmiṃva bhātaro’’ti.

Tassattho – yathā te bhātaro sabbesu ṭhānesu kiṃsukassa adiṭṭhattā kaṅkhiṃsu, evaṃ sabbehi vipassanāñāṇehi yesaṃ sabbe chaphassāyatanakhandhabhūtadhātubhedā dhammā ajānitā, sotāpattimaggassa anadhigatattā appaṭividdhā, te ve tesu phassāyatanādidhammesu kaṅkhanti yathā ekasmiṃyeva kiṃsukasmiṃ cattāro bhātaroti.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā bārāṇasirājā ahameva ahosi’’nti.

[249] 9. Sālakajātakavaṇṇanā

Ekaputtako bhavissasīti idaṃ satthā jetavane viharanto aññataraṃ mahātheraṃ ārabbha kathesi. So kirekaṃ kumārakaṃ pabbājetvā pīḷento tattha viharati. Sāmaṇero pīḷaṃ sahituṃ asakkonto uppabbaji. Thero gantvā taṃ upalāpeti ‘‘kumāra, tava cīvaraṃ taveva bhavissati pattopi, mama santakaṃ pattacīvarampi taveva bhavissati, ehi pabbajāhī’’ti. So ‘‘nāhaṃ pabbajissāmī’’ti vatvāpi punappunaṃ vuccamāno pabbaji. Atha naṃ pabbajitadivasato paṭṭhāya puna thero viheṭhesi. So pīḷaṃ asahanto puna uppabbajitvā anekavāraṃ yācantepi tasmiṃ ‘‘tvaṃ neva maṃ sahasi, na vinā vattituṃ sakkosi, gaccha na pabbajissāmī’’ti na pabbaji. Bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, suhadayo vata so dārako mahātherassa āsayaṃ ñatvā na pabbajī’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, idānevesa suhadayo, pubbepi suhadayova, ekavāraṃ etassa dosaṃ disvā na puna upagacchī’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto kuṭumbikakule nibbattitvā vayappatto dhaññavikkayena jīvikaṃ kappesi. Aññataropi ahituṇḍiko ekaṃ makkaṭaṃ sikkhāpetvā osadhaṃ gāhāpetvā tena sappaṃ kīḷāpento jīvikaṃ kappesi. So bārāṇasiyaṃ ussave ghuṭṭhe ussavaṃ kīḷitukāmo ‘‘imaṃ mā pamajjī’’ti taṃ makkaṭaṃ tassa dhaññavāṇijassa hatthe ṭhapetvā ussavaṃ kīḷitvā sattame divase tassa santikaṃ gantvā ‘‘kahaṃ makkaṭo’’ti pucchi. Makkaṭo sāmikassa saddaṃ sutvāva dhaññāpaṇato vegena nikkhami. Atha naṃ so veḷupesikāya piṭṭhiyaṃ pothetvā ādāya uyyānaṃ gantvā ekamante bandhitvā niddaṃ okkami. Makkaṭo tassa niddāyanabhāvaṃ ñatvā attano bandhanaṃ mocetvā palāyitvā ambarukkhaṃ āruyha ambapakkaṃ khāditvā aṭṭhiṃ ahituṇḍikassa sarīre pātesi. So pabujjhitvā ullokento taṃ disvā ‘‘madhuravacanena naṃ vañcetvā rukkhā otāretvā gaṇhissāmī’’ti taṃ upalāpento paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Ekaputtako bhavissasi, tvañca no hessasi issaro kule;

Oroha dumasmā sālaka, ehi dāni gharakaṃ vajemase’’ti.

Tassattho – tvaṃ mayhaṃ ekaputtako bhavissasi, kule ca me bhogānaṃ issaro, etamhā rukkhā otara, ehi amhākaṃ gharaṃ gamissāma. Sālakāti nāmena ālapanto āha.

Taṃ sutvā makkaṭo dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Nanu maṃ suhadayoti maññasi, yañca maṃ hanasi veḷuyaṭṭhiyā;

Pakkambavane ramāmase, gaccha tvaṃ gharakaṃ yathāsukha’’nti.

Tattha nanu maṃ suhadayoti maññasīti nanu tvaṃ maṃ ‘‘suhadayo’’ti maññasi, ‘‘suhadayo aya’’nti maññasīti attho. Yañca maṃ hanasi veḷuyaṭṭhiyāti yaṃ maṃ evaṃ atimaññasi, yañca veḷupesikāya hanasi, tenāhaṃ nāgacchāmīti dīpeti. Atha naṃ ‘‘mayaṃ imasmiṃ pakkambavane ramāmase, gaccha tvaṃ gharakaṃ yathāsukha’’nti vatvā uppatitvā vanaṃ pāvisi. Ahituṇḍikopi anattamano attano gehaṃ agamāsi.

Satthā imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā jātakaṃ samodhānesi – ‘‘tadā makkaṭo sāmaṇero ahosi, ahituṇḍiko mahāthero, dhaññavāṇijo pana ahameva ahosi’’nti.

[250] 10. Kapijātakavaṇṇanā

Ayaṃ isī upasamasaṃyame ratoti idaṃ satthā jetavane viharanto ekaṃ kuhakaṃ bhikkhuṃ ārabbha kathesi. Tassa hi kuhakabhāvo bhikkhūsu pākaṭo jāto. Bhikkhū dhammasabhāyaṃ kathaṃ samuṭṭhāpesuṃ – ‘‘āvuso, asuko bhikkhu niyyānike buddhasāsane pabbajitvā kuhakavattaṃ pūretī’’ti. Satthā āgantvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti pucchitvā ‘‘imāya nāmā’’ti vutte ‘‘na, bhikkhave, esa bhikkhu idāneva, pubbepi kuhakoyeva, aggimattassa kāraṇā makkaṭo hutvā kohaññamakāsī’’ti vatvā atītaṃ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṃ brahmadatte rajjaṃ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto puttassa ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle brāhmaṇiyā matāya puttaṃ aṅkenādāya himavantaṃ pavisitvā isipabbajjaṃ pabbajitvā tampi puttaṃ tāpasakumārakaṃ katvā paṇṇasālāya vāsaṃ kappesi. Vassārattasamaye acchinnadhāre deve vassante eko makkaṭo sītapīḷito dante khādanto kampanto vicarati. Bodhisatto mahante dārukkhandhe āharitvā aggiṃ katvā mañcake nipajji, puttakopissa pāde parimajjamāno nisīdi. So makkaṭo ekassa matatāpasassa santakāni vakkalāni nivāsetvā ca pārupitvā ca ajinacammaṃ aṃse katvā kājakamaṇḍaluṃ ādāya isivesenāgantvā paṇṇasāladvāre aggissa kāraṇā kuhakakammaṃ katvā aṭṭhāsi. Tāpasakumārako taṃ disvā ‘‘tāta, tāpaso eko sītapīḷito kampamāno tiṭṭhati, idha naṃ pakkosatha, visibbessatī’’ti pitaraṃ āyācanto paṭhamaṃ gāthamāha –

‘‘Ayaṃ isī upasamasaṃyame rato, sa tiṭṭhati sisirabhayena aṭṭito;

Handa ayaṃ pavisatumaṃ agārakaṃ, vinetu sītaṃ darathañca kevala’’nti.

Tattha upasamasaṃyame ratoti rāgādikilesaupasame ca sīlasaṃyame ca rato. Sa tiṭṭhatīti so tiṭṭhati. Sisirabhayenāti vātavuṭṭhijanitassa sisirassa bhayena. Aṭṭitoti pīḷito. Pavisatumanti pavisatu imaṃ. Kevalanti sakalaṃ anavasesaṃ.

Bodhisatto puttassa vacanaṃ sutvā uṭṭhāya olokento makkaṭabhāvaṃ ñatvā dutiyaṃ gāthamāha –

‘‘Nāyaṃ isī upasamasaṃyame rato, kapī ayaṃ dumavarasākhagocaro;

So dūsako rosako cāpi jammo, sace vajemampi dūseyyagāra’’nti.

Tattha dumavarasākhagocaroti dumavarānaṃ sākhagocaro. So dūsako rosako cāpi jammoti so evaṃ gatagataṭṭhānassa dūsanato dūsako, ghaṭṭanatāya rosako, lāmakabhāvena jammo. Sace vajeti yadi imaṃ paṇṇasālaṃ vaje paviseyya, sabbaṃ uccārapassāvakaraṇena ca aggidānena ca dūseyyāti.

Evañca pana vatvā bodhisatto ummukaṃ gahetvā taṃ santāsetvā palāpesi. So uppatitvā vanaṃ pakkhanto tathā pakkhantova ahosi, na puna taṃ ṭhānaṃ agamāsi. Bodhisatto abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā tāpasakumārassa kasiṇaparikammaṃ ācikkhi, sopi abhiññā ca samāpattiyo ca uppādesi. Te ubhopi aparihīnajjhānā brahmalokaparāyaṇā ahesuṃ.

Satthā ‘‘na, bhikkhave, idāneva, porāṇato paṭṭhāyapesa kuhakoyevā’’ti imaṃ dhammadesanaṃ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṃ samodhānesi. Saccapariyosāne keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino keci arahanto ahesuṃ. ‘‘Tadā makkaṭo kuhakabhikkhu ahosi, putto rāhulo, pitā pana ahameva ahosi’’nti.

Tassuddānaṃ –

Sabbadāṭhī ca sunakho, guttilo vigaticchā ca;

Mūlapariyāyaṃ bālovādaṃ, pādañjali kiṃ sukopamaṃ;

Sālakaṃ kapi te dasa.

Atha vagguddānaṃ –

Daḷhavaggo ca santhavo, kalyāṇadhammāsadiso;

Rūhako daḷhavaggo ca, bīraṇathambhakāsāvo;

Upāhano siṅgālo ca, dasavaggā duke siyuṃ.